Dzīves grāmatzīmes
A: Beata Logina
F: Anda Rācenāja
http://www.iecava.lv/lv/zinas/kultura/12981-dzives-gramatzimes
Maijā ir ne tikai Imanta Ziedoņa un Imanta Kalniņa dzimšanas diena, bet svinam arī Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu, kad klājam baltus galdautus. Tas ir mēnesis, kad daudzviet tiek organizēti pasākumi, veltīti Latvijas simtgadei,» 19.maijā Edvarta Virzas Iecavas bibliotēkā sanākušos uzrunāja iestādes vadītāja Anda Rācenāja.
Todien uz baltā galdauta goda vietā bija izliktas grāmatu zīmes, ko sarūpējusi bibliotēkas lasītāja Aldonija Gaveika. Viesos bija ieradusies jaunā literāte, iecavniece un bibliotēkas centīga apmeklētāja Andra Rušmane. Tie bija viņas pirmās grāmatas «Aleksandrs. Dzīves grāmatzīme» atvēršanas svētki Iecavā.Pasākuma vadības groži tika uzticēti Aldonijai Gaveikai, kura, būdama mākslas vēstures speciāliste, sniedza ieskatu ekslibrī (ex libris) kā senā un dziļā mākslas žanrā. Līdz ar grāmatas rašanos īpašuma zīme jeb speciāli izstrādāts miniatūrgrafikas mākslas darbs titullapās ievietots kā lakonisks grāmatas īpašnieka raksturojums.
«Jebkura lieta, kas raksturo cilvēku un viņa intereses, ir pietiekami nozīmīga. Grāmatzīmes es nekad neesmu varējusi izmest miskastē, bet to nevajadzētu saukt par kolekciju,» pieticīgi atzina A.Gaveika. Interesentiem bija iespēja aplūkot aptuveni 50 grāmatzīmju, ko viņa saņēmusi dāvanā vai pati iegādājusies. «Ar mākslas vērtību te ir varbūt kādas trīs četras grāmatzīmes - no Florences un Pompidū mākslas centra Parīzē. Man personīgi svarīgas ir dāvinātās, piemēram, kad Dzejas dienās darbojos vērtēšanas komisijā.»
Ja mums katram jāpadomā par savu dzīvi, kuri ir tie brīži, kuros mēs gribētu ielikt grāmatzīmi, lai pa brītiņam pašķirtu atpakaļ un paskatītos? Tas bija jautājums ne vien jaunajai literātei Andrai Rušmanei, bet ikvienam pasākuma apmeklētājam. Grāmatas raisītās pārdomas par mūsdienās izplatīto attālināto komunikāciju un cilvēku atsvešinātību lika aizdomāties arī tiem, kuri konkrēto romānu vēl nav paspējuši izlasīt.
Romānā skartā problemātika noskatīta daudzās dzīves situācijās, kad vecāki, neko ļaunu nedomādami, grib nodrošināt bērnus, lai tiem nekā netrūktu mantiskā ziņā, bet diemžēl pietrūkst laika gan sirsnībai, gan saziņai. Tāpēc visapkārt ir cilvēki, kuri nav pietiekami mīlēti.
«Aleksandrs. Dzīves grāmatzīme» Lata romānu konkursā 2015.gadā ieguva gada debijas balvu. Taču panākums pie autores neatnāca vienā elpas vilcienā un bez pūlēm. «Sāku, nemaz nedomājot, ka kaut ko nopietnu rakstīšu. Labi strādāja fantāzija, nāca prātā dažādi stāstiņi. Kad bija kādi 14-15 gadi, sāku pierakstīt, lai vēlāk būtu, ko pārlasīt. Nebija domas, ka rakstīšu grāmatu vai romānu. Tā pamazām, līdz nolēmu piedalīties konkursā. Pirmajā reizē nesanāca, jo darbu nepieņēma. Otrajā reizē gan,» atceras Andra.
Tikai pēc pārrunām ar žūriju, atzītām latviešu literatūras autoritātēm, un iesniegtā romāna pārstrādāšanas tas atzīts par labu esam. Eva Mārtuža paudusi: «Andra Rušmane ir jauns vārds literatūrā un arī gados jauna, dedzīga dzīves vērotāja. Romāns «Aleksandrs» iemirdzējās Lata romānu lielajā kaudzē ar spirgtu redzējumu, mīlestības pilnu attieksmi pret varoņu klupieniem un centieniem izkārpīties cilvēcības pusē.» Autore neslēpj, ka Monika Zīle viņas darbu bargi nokritizējusi un ieteikusi krasi izmainīt romāna beigas, kas sākotnēji bijušas pārāk laimīgas.
Pašlaik Andrai «stāv rindā kādas piecas idejas citiem rakstu darbiem». Tomēr pamatnodarbošanās gan vēl nav skaidra. «Pēc vidusskolas nezināju, ko tālāk mācīties. Negribēju nosēdēt četrus vai vairāk gadus, lai mācītos to, kas pašai nepatīk. Nevarēju izlemt un aizgāju strādāt noliktavā. Domāju: piepelnīšos un pamēģināšu, kā tas ir – strādāt. Gadus trīs nostrādāju smagu fizisku darbu, labi iepazinu cilvēkus un tagad domāju, ko darīt tālāk. Pāris mēnešus nostrādāju grāmatu veikalā, bet arī tur man nepatika. Uz kaut ko vēl esmu ceļā,» atzīstas Andra.
Todien uz baltā galdauta goda vietā bija izliktas grāmatu zīmes, ko sarūpējusi bibliotēkas lasītāja Aldonija Gaveika. Viesos bija ieradusies jaunā literāte, iecavniece un bibliotēkas centīga apmeklētāja Andra Rušmane. Tie bija viņas pirmās grāmatas «Aleksandrs. Dzīves grāmatzīme» atvēršanas svētki Iecavā.Pasākuma vadības groži tika uzticēti Aldonijai Gaveikai, kura, būdama mākslas vēstures speciāliste, sniedza ieskatu ekslibrī (ex libris) kā senā un dziļā mākslas žanrā. Līdz ar grāmatas rašanos īpašuma zīme jeb speciāli izstrādāts miniatūrgrafikas mākslas darbs titullapās ievietots kā lakonisks grāmatas īpašnieka raksturojums.
«Jebkura lieta, kas raksturo cilvēku un viņa intereses, ir pietiekami nozīmīga. Grāmatzīmes es nekad neesmu varējusi izmest miskastē, bet to nevajadzētu saukt par kolekciju,» pieticīgi atzina A.Gaveika. Interesentiem bija iespēja aplūkot aptuveni 50 grāmatzīmju, ko viņa saņēmusi dāvanā vai pati iegādājusies. «Ar mākslas vērtību te ir varbūt kādas trīs četras grāmatzīmes - no Florences un Pompidū mākslas centra Parīzē. Man personīgi svarīgas ir dāvinātās, piemēram, kad Dzejas dienās darbojos vērtēšanas komisijā.»
Ja mums katram jāpadomā par savu dzīvi, kuri ir tie brīži, kuros mēs gribētu ielikt grāmatzīmi, lai pa brītiņam pašķirtu atpakaļ un paskatītos? Tas bija jautājums ne vien jaunajai literātei Andrai Rušmanei, bet ikvienam pasākuma apmeklētājam. Grāmatas raisītās pārdomas par mūsdienās izplatīto attālināto komunikāciju un cilvēku atsvešinātību lika aizdomāties arī tiem, kuri konkrēto romānu vēl nav paspējuši izlasīt.
Romānā skartā problemātika noskatīta daudzās dzīves situācijās, kad vecāki, neko ļaunu nedomādami, grib nodrošināt bērnus, lai tiem nekā netrūktu mantiskā ziņā, bet diemžēl pietrūkst laika gan sirsnībai, gan saziņai. Tāpēc visapkārt ir cilvēki, kuri nav pietiekami mīlēti.
«Aleksandrs. Dzīves grāmatzīme» Lata romānu konkursā 2015.gadā ieguva gada debijas balvu. Taču panākums pie autores neatnāca vienā elpas vilcienā un bez pūlēm. «Sāku, nemaz nedomājot, ka kaut ko nopietnu rakstīšu. Labi strādāja fantāzija, nāca prātā dažādi stāstiņi. Kad bija kādi 14-15 gadi, sāku pierakstīt, lai vēlāk būtu, ko pārlasīt. Nebija domas, ka rakstīšu grāmatu vai romānu. Tā pamazām, līdz nolēmu piedalīties konkursā. Pirmajā reizē nesanāca, jo darbu nepieņēma. Otrajā reizē gan,» atceras Andra.
Tikai pēc pārrunām ar žūriju, atzītām latviešu literatūras autoritātēm, un iesniegtā romāna pārstrādāšanas tas atzīts par labu esam. Eva Mārtuža paudusi: «Andra Rušmane ir jauns vārds literatūrā un arī gados jauna, dedzīga dzīves vērotāja. Romāns «Aleksandrs» iemirdzējās Lata romānu lielajā kaudzē ar spirgtu redzējumu, mīlestības pilnu attieksmi pret varoņu klupieniem un centieniem izkārpīties cilvēcības pusē.» Autore neslēpj, ka Monika Zīle viņas darbu bargi nokritizējusi un ieteikusi krasi izmainīt romāna beigas, kas sākotnēji bijušas pārāk laimīgas.
Pašlaik Andrai «stāv rindā kādas piecas idejas citiem rakstu darbiem». Tomēr pamatnodarbošanās gan vēl nav skaidra. «Pēc vidusskolas nezināju, ko tālāk mācīties. Negribēju nosēdēt četrus vai vairāk gadus, lai mācītos to, kas pašai nepatīk. Nevarēju izlemt un aizgāju strādāt noliktavā. Domāju: piepelnīšos un pamēģināšu, kā tas ir – strādāt. Gadus trīs nostrādāju smagu fizisku darbu, labi iepazinu cilvēkus un tagad domāju, ko darīt tālāk. Pāris mēnešus nostrādāju grāmatu veikalā, bet arī tur man nepatika. Uz kaut ko vēl esmu ceļā,» atzīstas Andra.