Ontlīgu lietu un vietu meklējumos Sēlijā
A: Aldonija Gaveika
FOTO: Mirdza Celmiņa
Rāksts pārpublicēts no http://www.iecava.lv/lv/zinas/kultura/8644-ontligu-lietu-un-vietu-meklejumos-selija
Prieks piedalīties Iecavas bibliotēku rīkotajos pasākumos un arī ekskursijās pa Latviju. Cilvēki plāno ceļojumus pa Eiropu, Āziju, pa eksotiskām zemām, kalniem, tuksnešiem. Tomēr bieži vien dažu stundu brauciena attālumā tepat Latvijā nozīmīgas, skaistas, interesantas vietas paliek neredzētas.
Piemēram, Sēlija. Tā ir tik īpaša – ar savām ainavām, pakalniem, mežiem, upēm un ezeriem. Arī sastaptie cilvēki, kas strādā, meklē un atrod darba un radošās domas bezgalīgās iespējas dzīvē saskaņā ar darbu. Tas prasa daudzu gadu smagu, neatlaidīgu darbu, bet tad arī rodas jaunas idejas, meklējumi, atradumi, centieni saglabāt tradīcijas un rast jaunas iespējas, kad citiem varētu likties, ka tādu nav. Domāju, ka pamatā tam visam ir savas zemes mīlestība.Neretas novada Jāņa Jaunsudrabiņa «Riekstiņos» katram Latvijas cilvēkam vajadzētu būt, lai veidotos Mūsmāju apziņa. Prieks par iecavnieku Uldi Bušu, kas dāvāja muzejam savu bezmēnu ar visu trīs mārciņu atsvaru, jo pirms vairākiem gadiem, apmeklējot muzeju, redzēja, ka šis eksponāts noderētu. Īpašu noskaņu radīja arī J. Jaunsudrabiņa balss ieraksts ar dzeju mātei. Arī Neretā bija daudz, ko redzēt, – 16.gadsimta baznīca, ganiņš Jaunsudrabiņa parkā un citas piemiņas vietas.
Viesojāmies Pilkalnes muižas kompleksā, kuru saimnieki daudzu gadu darbā padarījuši par sakoptu, interesantu vēsturisku vidi, kur kalpu mājā bija pamatīgs manteļskurstenis un nekur citur neredzēta plauktu graudu kalte.
Bebrenē daudzi nebija bijuši vispār. Arī es priecājos par pieminekli bebram – kā goda dzīvniekam. Pāris stundas pagāja nemanot – pastaigā pa 19.gadsimta muižas kompleksu un tā milzu pagrabiem un ejām, kur mūs sagaidīja dažādi pārbaudījumi un pārsteigumi. Protams, nav vienkārši atjaunot senas ēkas un kultūrvidi. Problēmas arī ar izglītības iestāžu saglabāšanu, jo audzēkņu skaits sarūk.
Visvairāk pozitīvu pārdomu bija pēc redzētā Rubenes novada Kaldabruņās. Sena mūra ēka, kas bijusi skola līdz 2003.gadam, kad to slēdza. Griesti jau bija iebrukuši, kad ēku savā rūpē pārņēma biedrība «Ūdenszīmes», kas ierīkoja zālē «Pļavas muzeju» – ar daudzveidīgo smildziņu ekspozīciju, kuru netrūkst Latvijas pļavās. Par tām ir skaistas tautas dziesmas - par rasu katrā smildziņā. Novadā sastopamo aizsargājamo augu attēli, ārstniecisko augu slotiņas. Īpašs stāsts ir par Māras jostu ozola dobumā (kā izgaismotā dabas seifā). Vienkārši, oriģināli dabas un dizaina veidojumi, kuros parādīti stāsti par iepriekšējo paaudžu novada dziedniekiem. Vasarās tur notiek siena dienu festivāls, kad tiek darināti dažādi interesanti objekti siena skulptūru plenēra laikā.
Mīlestība pret savu zemi, novadu bija jūtama visapkārt. Garāku pārbraucienu laikā tika atskaņoti savdabīgie dūdu burdona dziedājumi, kas raksturīgi Sēlijai. Arī neparastie novada ēdieni tika apspriesti un apspēlēti to nedzirdēto nosaukumu, sastāvdaļu un pagatavošanas veida dēļ.
Atgriezāmies Iecavā ar gandarījumu par saturīgi un pilnvērtīgi pavadīto dienu, par kuru katram no 50 dalībniekiem droši vien ir savs redzējums.
Par organizēto ekskursiju īpašs paldies Edvarta Virzas bibliotēkas vadītājai Andai Rācenājai un Zorģu bibliotēkas vadītājai Ainai Ezergailei, kā arī pateicība Iecavas novada domei par atbalstu.
Viesojāmies Pilkalnes muižas kompleksā, kuru saimnieki daudzu gadu darbā padarījuši par sakoptu, interesantu vēsturisku vidi, kur kalpu mājā bija pamatīgs manteļskurstenis un nekur citur neredzēta plauktu graudu kalte.
Bebrenē daudzi nebija bijuši vispār. Arī es priecājos par pieminekli bebram – kā goda dzīvniekam. Pāris stundas pagāja nemanot – pastaigā pa 19.gadsimta muižas kompleksu un tā milzu pagrabiem un ejām, kur mūs sagaidīja dažādi pārbaudījumi un pārsteigumi. Protams, nav vienkārši atjaunot senas ēkas un kultūrvidi. Problēmas arī ar izglītības iestāžu saglabāšanu, jo audzēkņu skaits sarūk.
Visvairāk pozitīvu pārdomu bija pēc redzētā Rubenes novada Kaldabruņās. Sena mūra ēka, kas bijusi skola līdz 2003.gadam, kad to slēdza. Griesti jau bija iebrukuši, kad ēku savā rūpē pārņēma biedrība «Ūdenszīmes», kas ierīkoja zālē «Pļavas muzeju» – ar daudzveidīgo smildziņu ekspozīciju, kuru netrūkst Latvijas pļavās. Par tām ir skaistas tautas dziesmas - par rasu katrā smildziņā. Novadā sastopamo aizsargājamo augu attēli, ārstniecisko augu slotiņas. Īpašs stāsts ir par Māras jostu ozola dobumā (kā izgaismotā dabas seifā). Vienkārši, oriģināli dabas un dizaina veidojumi, kuros parādīti stāsti par iepriekšējo paaudžu novada dziedniekiem. Vasarās tur notiek siena dienu festivāls, kad tiek darināti dažādi interesanti objekti siena skulptūru plenēra laikā.
Mīlestība pret savu zemi, novadu bija jūtama visapkārt. Garāku pārbraucienu laikā tika atskaņoti savdabīgie dūdu burdona dziedājumi, kas raksturīgi Sēlijai. Arī neparastie novada ēdieni tika apspriesti un apspēlēti to nedzirdēto nosaukumu, sastāvdaļu un pagatavošanas veida dēļ.
Atgriezāmies Iecavā ar gandarījumu par saturīgi un pilnvērtīgi pavadīto dienu, par kuru katram no 50 dalībniekiem droši vien ir savs redzējums.
Par organizēto ekskursiju īpašs paldies Edvarta Virzas bibliotēkas vadītājai Andai Rācenājai un Zorģu bibliotēkas vadītājai Ainai Ezergailei, kā arī pateicība Iecavas novada domei par atbalstu.