Neikdienišķa tikšanās ar dzejas lielmeistariem.
Otrdienas, 12. oktobra, pēcpusdienā Edvarta Virzas Iecavas
bibliotēkā noritēja pasākums «Neikdienišķā tikšanās», kurā klausītājus uzrunāja
lietuviešu dzejnieks Vlads Brazjūns (Vladas Braziūnas), literatūras kritiķis
Ķēstutis Nastopka (Kestutis Nastopka) un latviešu dzejnieks, atdzejotājs un
kritiķis Knuts Skujenieks. Par pasākuma muzikālo ietērpu parūpējās lietuviešu
jaunais saksofonists Rokas Bernatavičus.
«...kad akmens novēlies no sirds, uz tā var pasēdēt...» -
noslēgumā teiks Knuts Skujenieks. Pusotru stundu patiesi varēja pasēdēt,
aizmirst par skrejošo ikdienu un ieklausīties, kā tās pašas dzejas rindas skan
gan latviešu, gan lietuviešu valodā.
Nozīmīgu vietu pasākuma viesu dzīvē ieņem baltu tautu
vienotības stiprināšanas ideja. Un viņi visi trīs to jau ilgstoši pierādījuši
dzīvē. Lietuvas un Latvijas literātu sakariem ir jau savas ilgstošas tradīcijas.
Nesen līdzīga tikšanās ar abu valstu dzejniekiem notika Pasvalē, kuras
pašvaldība un bibliotēkas Latvijas-Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas
2007.-2013. gadam ietvaros īsteno šo projektu «Neikdienišķā tikšanās». Projekta
galvenais mērķis ir popularizēt kaimiņvalstu dzejnieku veikumu un iepazīstināt
lasītājus ar radošo personību patiesi interesanto dzīves gājumu. Knuts
Skujenieks, šīs sadarbības iedvesmots, rosināja sadraudzības pilsētās
noorganizēt latviešu un lietuviešu valodas kursus, jo «brālības sajūta starp
mūsu tautām būs vienmēr. Arī brālis ar brāli reizēm sakaujas, bet grūtā brīdī
vienmēr nāk palīgā. Saziņai bez starpvalodas ir pavisam cita garša.»
Starp citu, Ķēstutis Nastopka klausītājus Iecavā uzrunāja
latviešu valodā. Interesants bija viņa stāstījums par to, kas vieno abus
dzejdarus - Vladi Brazjūnu un Knutu Skujenieku. Abi ir Lielās Dzejas kņazistes
pavalstnieki un Jātvingu prēmijas laureāti, abi meklē savas dziļās baltu saknes,
abu dzejā sastopama ironija un lingvistiskās spēles, abi ir daudz darījuši, lai
iepazīstinātu savu tautu ar kaimiņu dzeju. Vlads Brazjūns atdzejojis latviešu
dzejnieku Eduarda Aivara, Amandas Aizpurietes, Ingmāras Balodes, Ulda Bērziņa,
Pētera Brūvera, Māra Čaklā, Guntara Godiņa, Marta Pujāta, Annas Rancānes, Jāņa
Rokpeļņa, Knuta Skujenieka, Ineses Zanderes un Egīla Zirņa darbus. Viņš
atdzejojis arī baltkrievu, franču, horvātu, krievu, poļu, serbu un ukraiņu
autoru darbus. Knuts Skujenieks par Vladi Brazjūnu sacīja: «Vladis ir ne tikai
izcils dzejnieks, bet arī meistarīgs fotogrāfs, portretists. Kā dzejnieks viņš
nav egoists - palīdzēja virzīt arī divu manu grāmatu izdošanu bulgāru un itāļu
valodā.» Arī K. Skujenieks ir viens no izcilākajiem latviešu atdzejotājiem -
atdzejojis no vairākām skandināvu valodām, no spāņu, grieķu, lietuviešu u. c.
valodām.
«Man ļoti patika šī tikšanās. Ļoti patika ieklausīties
lietuviešu valodā, jo bērnība man pagāja, dzīvojot pie Lietuvas robežas,» pēc
pasākuma pastāstīja Anna Taurene. «Valoda man nav sveša, bet pa gadiem ir
piemirsies. Kad vēl strādāju skolā, mums bija izveidojusies draudzība ar Biržu
internātskolu. Braucām ciemos, rīkojām starprepubliku festivālus - bija ļoti
krāšņi. Ļoti tuva man ir arī Knuta Skujenieka dzeja. Īpaši patīk tas sirds
siltums, kas ieausts viņa dzejas rindās. Apbrīnoju viņa spēju pēc pārdzīvotā
izsūtījumā Mordovijā saglabāt tik lielu dzīves optimismu.»
bibliotēkā noritēja pasākums «Neikdienišķā tikšanās», kurā klausītājus uzrunāja
lietuviešu dzejnieks Vlads Brazjūns (Vladas Braziūnas), literatūras kritiķis
Ķēstutis Nastopka (Kestutis Nastopka) un latviešu dzejnieks, atdzejotājs un
kritiķis Knuts Skujenieks. Par pasākuma muzikālo ietērpu parūpējās lietuviešu
jaunais saksofonists Rokas Bernatavičus.
«...kad akmens novēlies no sirds, uz tā var pasēdēt...» -
noslēgumā teiks Knuts Skujenieks. Pusotru stundu patiesi varēja pasēdēt,
aizmirst par skrejošo ikdienu un ieklausīties, kā tās pašas dzejas rindas skan
gan latviešu, gan lietuviešu valodā.
Nozīmīgu vietu pasākuma viesu dzīvē ieņem baltu tautu
vienotības stiprināšanas ideja. Un viņi visi trīs to jau ilgstoši pierādījuši
dzīvē. Lietuvas un Latvijas literātu sakariem ir jau savas ilgstošas tradīcijas.
Nesen līdzīga tikšanās ar abu valstu dzejniekiem notika Pasvalē, kuras
pašvaldība un bibliotēkas Latvijas-Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas
2007.-2013. gadam ietvaros īsteno šo projektu «Neikdienišķā tikšanās». Projekta
galvenais mērķis ir popularizēt kaimiņvalstu dzejnieku veikumu un iepazīstināt
lasītājus ar radošo personību patiesi interesanto dzīves gājumu. Knuts
Skujenieks, šīs sadarbības iedvesmots, rosināja sadraudzības pilsētās
noorganizēt latviešu un lietuviešu valodas kursus, jo «brālības sajūta starp
mūsu tautām būs vienmēr. Arī brālis ar brāli reizēm sakaujas, bet grūtā brīdī
vienmēr nāk palīgā. Saziņai bez starpvalodas ir pavisam cita garša.»
Starp citu, Ķēstutis Nastopka klausītājus Iecavā uzrunāja
latviešu valodā. Interesants bija viņa stāstījums par to, kas vieno abus
dzejdarus - Vladi Brazjūnu un Knutu Skujenieku. Abi ir Lielās Dzejas kņazistes
pavalstnieki un Jātvingu prēmijas laureāti, abi meklē savas dziļās baltu saknes,
abu dzejā sastopama ironija un lingvistiskās spēles, abi ir daudz darījuši, lai
iepazīstinātu savu tautu ar kaimiņu dzeju. Vlads Brazjūns atdzejojis latviešu
dzejnieku Eduarda Aivara, Amandas Aizpurietes, Ingmāras Balodes, Ulda Bērziņa,
Pētera Brūvera, Māra Čaklā, Guntara Godiņa, Marta Pujāta, Annas Rancānes, Jāņa
Rokpeļņa, Knuta Skujenieka, Ineses Zanderes un Egīla Zirņa darbus. Viņš
atdzejojis arī baltkrievu, franču, horvātu, krievu, poļu, serbu un ukraiņu
autoru darbus. Knuts Skujenieks par Vladi Brazjūnu sacīja: «Vladis ir ne tikai
izcils dzejnieks, bet arī meistarīgs fotogrāfs, portretists. Kā dzejnieks viņš
nav egoists - palīdzēja virzīt arī divu manu grāmatu izdošanu bulgāru un itāļu
valodā.» Arī K. Skujenieks ir viens no izcilākajiem latviešu atdzejotājiem -
atdzejojis no vairākām skandināvu valodām, no spāņu, grieķu, lietuviešu u. c.
valodām.
«Man ļoti patika šī tikšanās. Ļoti patika ieklausīties
lietuviešu valodā, jo bērnība man pagāja, dzīvojot pie Lietuvas robežas,» pēc
pasākuma pastāstīja Anna Taurene. «Valoda man nav sveša, bet pa gadiem ir
piemirsies. Kad vēl strādāju skolā, mums bija izveidojusies draudzība ar Biržu
internātskolu. Braucām ciemos, rīkojām starprepubliku festivālus - bija ļoti
krāšņi. Ļoti tuva man ir arī Knuta Skujenieka dzeja. Īpaši patīk tas sirds
siltums, kas ieausts viņa dzejas rindās. Apbrīnoju viņa spēju pēc pārdzīvotā
izsūtījumā Mordovijā saglabāt tik lielu dzīves optimismu.»