Sintijas Kalējas gleznu izstādes atklāšana
«Gleznoju tad, kad man ir ko teikt,» savas pirmās personālizstādes «Sievišķības impresijas» atklāšanā sacīja Sintija Kalēja. Pavisam nesen amatiermāksliniece sāka strādāt Iecavas novada domē par projektu koordinatori, bet kopš ceturtdienas, 9. aprīļa, Iecavas Edvarta Virzas bibliotēkā apskatāma aptuveni piektdaļa no Sintijas radošā veikuma.
Vēl Sintija atzīst, ka nekad uz audekla neizliek savas dusmas un negatīvās emocijas: «Lai gleznotu, man vajadzīgs prieks.» Un tas Sintijas gleznās ir nojaušams, jo teju katrā var sajust saules un siltuma klātbūtni. Gleznot pēc pasūtījuma Sintijai nu nekādi nesanākot. Reizes, kad kāds lūdzis ko konkrētu uzgleznot, parasti beigušās ar neko. Toties brīžos, kad atnāk mūza, darbi top ātri - pat pāris stundās. Izstādē redzami daži no tiem: jūra, klusā daba ar bumbieriem un vēl daži.
Dagniju Lauvu, kura arī glezno, no izstādes darbiem visvairāk uzrunāja klusā daba ar bietēm un ķirbi, kā arī gleznas ar saulespuķēm un augļiem, savukārt māksliniece Laima Himenes-Zaķe uzteica gleznu, kurā galvenā loma atvēlēta vijolei. «Manī šī glezna uzjundīja atmiņas par tēvu. Tāpat novērtēju Sintijas prasmi uzzīmēt visai sarežģītas formas un darbā ielikto krāsu izjūtu.»
Sintija Kalēja gleznošanai pievērsās 2006. gadā. Pirms tam, sniedzot interviju vietējam laikrakstam, viņa atklājusi savu sapni, ka, esot pensijā, gribētu stāvēt pie jūras un gleznot. Pēc kāda laika piezvanījusi mākslas salona «Meistars Gothards» īpašniece Indra Liepa, sakot, ka nav jāgaida pensija, gleznošanai var pievērsties tūlīt. «Tā es realizēju savu sapni vēl pirms pensijas,» ar smaidu teic Sintija.
Šo gadu laikā gleznošanas prasmes Sintijai ierādījušas trīs skolotājas – Īra Rozentāle, Laura Ikerte un Elga Grīnvalde. «Pie Īras mācījos lielus triepienus, bet pie Lauras – gleznošanas smalkumus,» nianses atklāj Sintija, piebilstot, ka plenēros vienmēr izmanto iespēju pastāvēt blakus Īrai Rozentālei, «lai redzētu, kā viņa to dara».
Sintija ir mākslinieku apvienības «Bauskas grupa» dalībniece, kurā ir apvienojušies gleznotājas Īras Rozentāles audzēkņi. Vislabāk amatiermāksliniecei patīk strādāt ar eļļu: «Man ļoti patīk tā maigā sajūta, kad ar otu eļļas krāsu triepju uz audekla.» Mājās Sintija neglezno un, kad dodas uz gleznošanas nodarbībām ārpus mājas, uztver tos kā svētkus, kad var labi pavadīt laiku un atpūsties no ikdienas pienākumiem domubiedru lokā.
Sintijas Kalējas darbu izstāde nepilna gada laikā ir jau piektā, kuru sadarbībā ar Edvarta Virzas bibliotēku organizē biedrība «RaDam», un sadarbību plānots turpināt. Interesenti izstādi aicināti apskatīt līdz maija nogalei.
Teksts un foto: Anta Kļaveniece
Pārpublicēts no http://www.iecava.lv/lv/zinas/kultura/8326-gribetu-stavet-pie-juras-un-gleznotwww.iecava.lv
Vēl Sintija atzīst, ka nekad uz audekla neizliek savas dusmas un negatīvās emocijas: «Lai gleznotu, man vajadzīgs prieks.» Un tas Sintijas gleznās ir nojaušams, jo teju katrā var sajust saules un siltuma klātbūtni. Gleznot pēc pasūtījuma Sintijai nu nekādi nesanākot. Reizes, kad kāds lūdzis ko konkrētu uzgleznot, parasti beigušās ar neko. Toties brīžos, kad atnāk mūza, darbi top ātri - pat pāris stundās. Izstādē redzami daži no tiem: jūra, klusā daba ar bumbieriem un vēl daži.
Dagniju Lauvu, kura arī glezno, no izstādes darbiem visvairāk uzrunāja klusā daba ar bietēm un ķirbi, kā arī gleznas ar saulespuķēm un augļiem, savukārt māksliniece Laima Himenes-Zaķe uzteica gleznu, kurā galvenā loma atvēlēta vijolei. «Manī šī glezna uzjundīja atmiņas par tēvu. Tāpat novērtēju Sintijas prasmi uzzīmēt visai sarežģītas formas un darbā ielikto krāsu izjūtu.»
Sintija Kalēja gleznošanai pievērsās 2006. gadā. Pirms tam, sniedzot interviju vietējam laikrakstam, viņa atklājusi savu sapni, ka, esot pensijā, gribētu stāvēt pie jūras un gleznot. Pēc kāda laika piezvanījusi mākslas salona «Meistars Gothards» īpašniece Indra Liepa, sakot, ka nav jāgaida pensija, gleznošanai var pievērsties tūlīt. «Tā es realizēju savu sapni vēl pirms pensijas,» ar smaidu teic Sintija.
Šo gadu laikā gleznošanas prasmes Sintijai ierādījušas trīs skolotājas – Īra Rozentāle, Laura Ikerte un Elga Grīnvalde. «Pie Īras mācījos lielus triepienus, bet pie Lauras – gleznošanas smalkumus,» nianses atklāj Sintija, piebilstot, ka plenēros vienmēr izmanto iespēju pastāvēt blakus Īrai Rozentālei, «lai redzētu, kā viņa to dara».
Sintija ir mākslinieku apvienības «Bauskas grupa» dalībniece, kurā ir apvienojušies gleznotājas Īras Rozentāles audzēkņi. Vislabāk amatiermāksliniecei patīk strādāt ar eļļu: «Man ļoti patīk tā maigā sajūta, kad ar otu eļļas krāsu triepju uz audekla.» Mājās Sintija neglezno un, kad dodas uz gleznošanas nodarbībām ārpus mājas, uztver tos kā svētkus, kad var labi pavadīt laiku un atpūsties no ikdienas pienākumiem domubiedru lokā.
Sintijas Kalējas darbu izstāde nepilna gada laikā ir jau piektā, kuru sadarbībā ar Edvarta Virzas bibliotēku organizē biedrība «RaDam», un sadarbību plānots turpināt. Interesenti izstādi aicināti apskatīt līdz maija nogalei.
Teksts un foto: Anta Kļaveniece
Pārpublicēts no http://www.iecava.lv/lv/zinas/kultura/8326-gribetu-stavet-pie-juras-un-gleznotwww.iecava.lv